Laipni aicināti reģistrēties!

  1. Dzēsts biedrs 09. Dec 12:47

    Zāles stiebri kutināja pēdas, gaiss smaržoja pēc medus, kaut kur tuvumā vardes jau bija sākušas koncertu. Tām palīgā atnākusi, ievas zaros paslēpusies, sāka dziedāt lakstīgala. Klāt bija viņas pēdējā nakts, tāpēc dziesma skanēja īpaši saldi. Rudā meitene zaļajā kleitā nesteidzīgi tuvojas zaļam klajumam meža malā.
    Gudrunes cilts gatavojās svētkiem - īsākās gada Nakts svinēšanai. Namatēvi atbrīvoja vietu dzīrēm un dančiem, salikuši smagus dižskābarža galdus. Namamātes klāja tos ar austiem galdautiem, izlika no groziem siera rituļus, cūku kūpinātās kājas, smaržīgas putras podiņus, ka arī lielāko šī vakara bagātību - pašbrūvēto alu koka kausos.

    Klajuma vidū bija salikti smagi egles un ozola baļķi ugunskuram - augsts būs ugunskurs, daudz pelnu rītā savāks ciema ļaudis un aiznesīs uz mājām. Svētīgā ugunskura pelni nes saticību, bagātu ražu, ka arī labu ģimenes pieaugumu - veselus, stiprus un skaistus bērnus.

    Gudrunes māte bija mirusi dzemdībās, tāpēc meitene tā arī neuzzināja, vai zem vecāku gultas stāvējis podiņš ar svētīgajiem pelniem. Desmit gadus atpakaļ tēvs septiņgadīgo rudmati atdevis cilts vārdotājai apmācībā, bet pats pazuda tālu prom. Kara Gari bija paņēmuši to līdzi.

    Svētki varēja sākties! Muzikanti sita bungas un tamburīnus, sāka pūst flautās, arī kokles un vargāns iesāka svētku līksmo dziesmu, ar skaņām pārpildīts klajums pulsēja priekā. Vīri cēla kausus ar alu, alus putoja, dzintara zeltains, gards, biezs... Kāri smaržoja pēc kūpinātās gaļas, timiāna un vēl pēc kaut kā salda. Ļaudis dejoja, gaisā plīvoja sieviešu svārki, nakts bija īsa, šis laiks bija jāizbauda, jāizdejo, jāizdzer...

    - Lecam ugunskuram pāri! - izsauca Arvena - bērnības spēļu biedrene. Un viņas lēca. Uguns viegliņām nolaizīja meiteņu svārku maliņas, viņas lēca vēl, jo kas īsākajā gada Naktī pāri ugunskuram lec, visu gadu vesels un veiksmīgs būs.

    - Maināmies! Lecam! - pāri mainījās un lēca vēl un vēl, roku rokā. Gudrune aizelsās, bet kāds jau bija paķēris meitenes plaukstu. - Lecam!

    Kāda pirksti bija auksti. "Vai tad tikko atnācis?" - nodomāja Gudrune, bet šī doma aizlidoja kopā ar satraukto ķermeni pāri uguns liesmām. Karstajā dūmakā viņa paspēja pamanīt tikai Kāda acis, smaragda zaļas, ar izplestiem ogles melniem redzokļiem un spilgti oranžo plankumu pašā, pašā acs kaktiņā... Lecam!

    Tikai īsākajā gada Naktī mežā dzīro laumas, upēs - jumpravas, ciemos - ļaudis, tikai īsākajā gada Naktī pati Daba sniedz savu spēku un brīnumus tam, kas māk to saredzēt un sameklēt.

    Gudruna atskatījās, lai neviens neseko, un klusām devās dziļāk mežā, uz upes pusi.

    "Āmulis, asinszāles, vircotā lavanda, pelašķu zvani, verbenas, jāsavāc pušķī, jāpievieno dzelkšņa stiebri, zem spilvena jānoliec, līgavaini jāierauga..."

    Apkārt šalkoja mežs. Soli pa solim bailes pazuda, izbeidzās arī sīkās meža taciņas un Gudrunes skatam pavērās tumšais upes loks smaržīgo kalmju un niedru ietvarā. Mēnessgaisma apvija katru telpas daļiņu ar sīkiem sudrabotiem pavedieniem, un nakts klusumā likās, it kā pavedienos iekārti mazi zvaniņi, cik dzidrs bija gaiss. Gudrune ātri atbrīvojās no kleitas un zeķēm, atstājot uz kailā ķermeņa vienīgi šauru austu apsēju zem nabas, kas viņas cilts meitenēm bija jānēsā līdz naktij, kad meitene tika atvesta pie vīra. Tad apsējs zem nabas tika nomainīts pret platu auduma jostu, uz kuras tika izšūtas vīra ģimenes pazīšanas zīmes.

    Gudrune lēnām iegāja upē, aizmiedzot acis, pilnīgi iegremdējās ūdenī. Ak, cik silts! Viņa spēlējās ar lāsēm, ar sudraba pavedieniem, smējās, kustējās. Viļņi laiski pieskārās ķermenim, kā ar zīda drānu pārvilka... Meitene pagriezās uz muguru, izplešot rokas. Mēnessgaismas pavedieni kutināja krūšu galus, kas skaidri iezīmējās virs ūdens. Mazliet reiba galva. Burvīgā, svētīgā Nakts!

    Viļņu glāsti kļuva stingrāki, uzstājīgāki, ak, cik neparasti to bija just! Ak, kā tomēr reiba galva no vasaras smaržām, no lakstīgalas dziesmas un meža klusās šalkoņas! Pieskārieni turpinājās, nepārtraucās, likās, ka tie vairs nav viļņi, bet kāda stiprās rokas. Neredzami pirksti glaudīja ādu, jā, tie patiešām bija pirksti, bet Gudrunei nebija bail. Sajūtas, kas tikko ķermenī un dvēselē bija piedzimušās, apreibināja prātu, un viņa ļāvās.

    Reibst galva, kā reibst galva, ak, kā... Mugura jūt slapjas upes smiltis, bet lūpas meklē citas lūpas, meklē un atrod. Dīvainie skūpsti, vai tas ir sapnis, vai realitāte, Gudrune vairs nesaprot, viņa vienkārši izkūst īsākās gada Nakts dūmakā, un Kāda - Dēmona? Eņģeļa? Svešinieka? - stiprās rokās.

    Mēnessgaisma blāvi apspīd tumšās upes smilšaino krastu, kur rituālā dejā savijās divi ķermeņi.

    Vīrieša seju nevar saredzēt, tikai uz brīdi kaislīgajā mirāžā Gudrune saredz acis, zaļās kā smaragdi, ar izplestiem ogles melniem redzokļiem un spilgti oranžo plankumu, pašā acs kaktiņā. Skūpsts turpinājās. Viņš aizvainoja - un glāstīja, piespieda aizturēt elpu - un tai pat brīdī ieelpot arvien dziļāk. Novērsties - un piekļauties, mēģināt atbrīvoties - un turēties ciešāk un ciešāk...

    Viņš atrāvās no Gudrunas lūpām, ieskatījās acīs - ko viņš vēlējās saredzēt? - bailes, padevību, vēlmi, kaisli - vai visu kopā? - mirkli kāri skatījās uz kuplām krūšu puslodēm, iekarsušām no ātras izbijušās elpas. Pēc tam apskāva Gudrunas gurnus, un pievilka sev cieši klāt. Tuvāk, vēl tuvāk...

    Pēkšņās sāpes atsvaidzināja prātu, bet jau pēc īsā brīža sāpes vietu aizņēma karsta vēlme piederēt Kādam, kļūt nedalāmiem, kļūt mūžīgiem. Un viņi kustās. Viņi dejo. Viņi elpo tik skaļi, ka liekas, pati lakstīgala aizmirsās klausoties.

    Gudrune sajūt, ka tur, lejā, nobriest ugunīgā kaismīgā lode, ar katru ķermeņa kustību tās pulsācijas paātrinās... Viņa sastingst kā kokles stīga, neredzamais muzikants turpina spēlēt saldo baudas noktirni - mirklis - un uguns tek pa vēnām, ķermenis sašķīst tūkstošos daļiņu, ak, vai...

    ... Gudruni pamodināja ziedu smarža. Blakus gulēja neliels, tikko noplūkts ziedu pušķis. Āmuļa zars, asinszāle, vircotās lavandas slotiņa, kuplie pelašķu zvani, sarkanā verbena un divi asi dzelkšņa stiebri, ar platu izšūtu jostu apsieti...

  2. Dzēsts biedrs 09. Dec 12:48

    Visā tā jūsmošana par dabu, jaunām, neredzētām vietām, man uzdzen nelabumu. Es negribu redzēt kanālus, upes, kapus vai nogāzes, negribu ja man tas ir jāredz apskates dēļ.

    Kādas minūtes divdesmit mēs braucām pa kreisi un labi. Ne viens no šiem ceļiem nebija īstais un apkārt nebija arī ne māju, vai cilvēku ceļmalā, kas varētu palīdzēt.

    Mēs braucām atpakaļ uz krustojumu no kura sākām. Ievērojuši cilvēku ceļmalā griezām viņa virzienā. Piebraucot tuvāk pamanījām arī mašīnu, kuras virzienā devās gājējs. Sirms, rugājiem noaudzis, gadus piecdesmit vecs vīrs. Mēs pabraucām viņam garām.

    Šoferis mašīnā izskatījās tikpat pārsteigts kā mēs, pamanot viņu pirms mirkļa stāvam. “Labdien, vai jūs nepateiktu uz kuru pusi ir Akmeņupīte?” Vīrs mašīnā brīdi apdomājās. “Uz to pusi, bet jūs tur ar mašīnu nepiebrauksiet!” “Mēs zinām, ka neiebrauksim, parādiet tikai virzienu!” Caur atvērto logu šoferis izbāza abas rokas un imitēja ceļu krustojumu sakrustotām abām rokā, paskaidroja norādes. “Brauciet taisni, un tad pa labi. Braucot ceļmalā redzēsiet divas mājas. Palīdzību var lūgt otrajā, bet vispār tur nav nekā sarežģīta. Brauciet, kamēr izbeigsies ceļš un tālāk ar kājām” Kamēr vīrs runāja, mašīnā iesēdās nācējs, kuram pabraucām garām. Uz šofera labās rokas, bija tetovēts krusts. Viņš valkāja sarkanu, bezroču kreklu. Tas saskanēja ar viņa sarkano, neveselīgo seju.

    Mēs atvadījāmies, pateicāmies un devāmies ceļā.

    Tālāk bija viegli, tikai taisni, līdz iebraucām pļavā. Atlikušo ceļu vienojāmies mērot kājām. Taču pagājuši nepilnus simt metrus nonācām klajā uzkalnā, no kura varēja saskatīt labi izbraucamu ceļu, kas pazuda mežā, kādus piecsimt metrus tālāk.

    Sēdāmies atpakaļ mašīnā. Nada gāja kājām. Viņas pilnais vārds bija Nadīna. Taču tas likās pārāk garš un šim laikam nepiemērots. Tāpēc to apcirpām.

    Braucām lēni, labu brīdi, bet no Nadas ne vēsts. Ceļš palika aizvien stāvāks līdz sasniedza turpat septiņdesmit grādu slīpumu. Es ar pirkstiem caur atvērto logu varēju pieskarties ceļmalā augošajām vārpu galviņām, bet šoferis zemei. Aiz līkuma parādījās Nada. Mēs iebraucām mežā.

    Daži pirmie metri bija cerīgi, kas tūliņ pat pārauga akrobātiskā izveicības lēcienā, no vienas sen iebraukātas rises un otru. Ejot tālāk tās kļuva mīkstākas, vairāk dubļu un vēl lielāka izveicība. Ceļš veda cauri krūmainai pļavai un atkal pazuda mežā.

    Mēs gājām pa cilvēku izlauztu taku, kas aizkritusi lieliem bērziem vai alkšņiem. Meža šalkoņa maldināja par tuvumā esošo upi. Man sāka slāpt.

    Pirmais gāja mūsu šoferis Bērziņš, pēc viņa Nada, bet visiem nopakaļ es. Dažbrīd temps pieauga tik stipri, ka mēs teju vai skrējām, lai neatpaliktu viens no otra. Slāpes ņēmās spēkā. Es savācu mutē sakrātās siekalas un noriju. Pēc tām vairs nepalika nekas, tikai sausas putiņas, ko nevarēja ne norīt, ne savākt, lai izspļautu. “Man ļoti slāpst!” Aizelsies, no pakaļas vilkdamies žēlojos. Neviens neatbildēja, es tikai izvairījos no tiem kokiem, ko Nada palaida vaļā, atbrīvojot sev ceļu ar rokām.

    Vēl brīdi ejot mēs nonācām klajumā. Caur kokiem bija saskatāma upe. “Un te ceļš beidzas!” Apskatot apkārtni paziņoja Nada. Vienīgā iespēja kā turpināt ceļu bija nogāze, kuru apejot nonāktu atkal uz ceļa.No lielā augstuma, slāpēm un sausās krasta smilts man reiba galva. Es sāku ienīst šo upi, un teju vai nenokritu. Sakne, kurā ieķēros, palika manā rokā. Sīkie akmentiņi zem kājām kā ritentiņi nesa mani lejup. Mani izglāba nogāzē augošais zāles puduris, kurā ieķēros un izķepurojos. Tās bija tikai dažas sekundes. “Nelaimes nekad nevelk garumā!” Es nodomāju un nostājos līdzās ceļabiedriem, kas mani jau gaidīja kraujas malā. Bērziņš meklēja ceļu, Nada likās neapmierināta, bet es aizelsies riju putas, kas kā putekļi lietainā laikā pielīp pie loga. Tā jutās mana mute un kakls.

    Koki krasta pakājē bija sagāzušies krustām, šķērsām. Viens izturīgākais atspiedies pret kādu citu, blakus augošo, vēl nenolauzto koku. Tos kustinot vējam, radās griezīga čīkstoņa kā raudoša vijole. Koks bija lociņš un stīgas.

    Vēl mirkli mēs stāvējām klajumā, no kura varēja saskatīt lejā plūstošo upi. Tās krasti atgādināja senas apmetnes vietas.

    Turpinot ceļu nonācām jau neskaitāmajā klajumā, kurš bija vārgāko koku piebiris. Galveno kārt bērzi. Veseliem stāviem tie gulēja zemē.

    Paspārdīju vienu guļošo. Tas skanēja pavisam mīksti. Lēnām un pa vienam apsēdāmies, lai uzsmēķētu un atvilktu elpu. Slāpes bija neciešamas, cigarete nebaudāma. Tā tikai kaltēja vēl vairāk, atstājot mutē stipru rūgtumu.

    “Nada!” Es piecēlos kājās. “Nu?” pacēlusi acis pret mani viņa atbildēja. “Tev negribas čurāt?” “Ne pārāk!” “Bet ja tu pacenstos?” Es nostājos viņai pretī. “Man slāpst. Mute ir izkaltusi sausa. Es pat runāju ar grūtībām. Es nomiršu, ja nepalīdzēsi.!” Pasniedzu Nadai rokas. Viņa piecēlās. “Un ko tad man darīt?” Viņa atbildēja pavisam vienaldzīgi. “Palīdzi man!” Pievilcis viņu sev klāt vienu roku turot uz muguras, bet otru iegremdējis matos, es noskūpstīju viņu. “Fuj!” Nada atrāvās. “Cik pretīgi! Tāda sajūta, ka mutē būtu apkaltis īkšķis!” Viņa sūkstījās slaukot muti. “Es zinu, un tāpēc…” Saņēmu viņas rokas. “…tev jāiečurā man mutē!” Es vēros Nadas acīs, taču nešķita, ka viņa apsvērtu par vai pret. Neizskatījās, ka viņa domātu. “Nu kā tad būs?” “Labi!” Viņa piekrita. “Tad paiesim tālāk, nāc!” Bērziņš palika sēžot uz satrunējušā bērza. Viņš smaidīja un neko neteica. Es pasmaidīju pretī un mēs devāmies. Sekodami krasta līnijai līdz nonācām klajumā, ar tādiem pašiem kokiem kā iepriekš.

    Novilku kreklu un atlaidos sūnās, atspiezdams galvu pret satrunējušo koku. Tas mīksti iekrakšķējās un ieliecās zem manas galvas. Es biju gatavs.

    Nada novilka bikses un atbalstīdamās pret manām krūtīm ar roku, nostādīja dibenu virs sejas.

    Es gulēju pavērtu muti Mana rīkle aizkaltusi, lūpas pie zobiem pielipušas un mēle kā sausa ogle kulstījās mutē. Elpoju caur nāsīm, gaidīdams pestīšanu. “Es nevaru!” Nada žēli iesaucās. Viņas ceļi trīcēja tāpat kā roka, kas spiedās manās krūtīs kā nagla izkaltušā laktī. Viņas vagīnas muskuļi sarāvās un atkal atslābinājās.

    Pirmo es sajutu siltumu. Patīkami saldsāļu veldzējumu, kas atbrīvoja manas lūpas un atdzīvināja mēli. Siltais urīns tecēja kā medus no dravnieka atvākota rāmīša, līdz sajutu rūgtumu rīklē, norīdams dažus malkus.

    “Tu izglābi manu dzīvību!” Apskaujot Nadas gurnus es iečukstēju viņas ausī. “Jā!” Viņa piekrita.

    No šī klajuma upe bija redzama vislabāk. Pelēkie akmeņi kā aizsprosta līnija šķērsoja upi visā garumā, no viena krasta līdz otram.

    Es aizsmēķēju cigareti un mēs devāmies atpakaļ, pie Bērziņa, kas gribēs mūs vest vēl tālāk, lai parādītu lielo akmeņu aizsportotu, kas palicis atmiņā no bērnības. Taču mēs atteiksimies, jo vienojāmies par to pirmīt, klajumā. Mēs dosimies atpakaļ.

  3. Dzēsts biedrs 09. Dec 12:49

    “Tas notika tehnikuma studiju laikā. Bija brīvstundas, un mēs ar Intu sēdējām viņas mājās un ēdām pusdienas. Nezin kā, bet mēs bijām tikai divi, pārējie vai nu bija citur, vai vispār nebija ieradušies. Bija vēls pavasaris, un uz mācībām galva nenesās.
    Man jau sen bija radusies ideja izmēģināt miega zāles, kuras es biju iegādājies no viena laba drauga ar ārzemju paziņām. Draugs, kura vārdu neminēšu, solīja, ka zāles garantē ciešu miegu uz divām stundām un gandrīz momentānu atmošanos. Lietotājs pat neapzinās, ka ir bijis aizmidzis. Tagad bija lieliska izdevība.
    Kamēr Inta bija pie telefona, runājoties ar draudzeni, es iebēru vienu pulverīti viņas kafijas tasē un sāku gaidīt. Mani māca zināmas bažas – es gan biju noskaidrojis, ka uz mani zāles atstāj solīto iespaidu, bet ja nu sākas kāda blakusreakcija vai kas ļaunāks?
    Ilgi gaidīt tomēr nevajadzēja – pēc desmit minūtēm Inta aizmiga pusvārdā, atgāzusies krēslā. Brīdi pagaidīju, tad pārbaudīju viņas reakciju. Sirds pukstēja, elpa bija vienmērīga. Uz maniem pieskārieniem meitene nereaģēja.
    Es zināju, ka neviens mūs neiztraucēs – Inta bija teikusi draudzenei, ka dosies atpakaļ uz skolu, viņas vecāki abi bija darbā un būs tur vēl pāris stundas. Aizslēdzu durvis, aizliku priekšā ķēdīti un sāku rīkoties.
    Vispirms es pārklāju viņas vecāku lielajai gultai vaskadrānu un tīru palagu no manas somas. Tad satvēru meiteni un aiznesu uz guļamistabu. Lēni atguldīju lielajā gultā.
    Tad es sāku viņu izģērbt. Drēbes es rūpīgi salocīju un saliku uz krēsla to novilkšanas kārtībā, lai pēc tam viņu atkal apģērbtu. Pat vislielākajai muļķei būtu skaidrs, ka te kaut kas nav kārtībā, ja viņa atmostos kaila sveša čaļa klātbūtnē un neatcerētos, kā tas noticis, ja nu vienīgi pēc pamatīgas iedzeršanas.
    Novilku viņai pāri galvai raibo džemperi, atsprādzēju un noņēmu vasaras kurpītes. Tālāk sākās neatļautā zona.
    Meitenei kājās bija džinsi. Atsprādzēju ādas jostu, atpogāju lielo koka pogu un atvilku vaļā rāvējslēdzēju. Mana roka neapzināti pieskārās viņas klēpim, un es caur biksīšu plāno audumu sajutu viņas ar maigu biezu vilniņu apaugušo Venēras pauguru. Jutu, ka mans loceklis, jau pirms tam sacēlies stāvus, pietūkst kā akmens. Satvēru bikses aiz starām un novilku lejā, atsegdams apaļīgās gūžas, rozā apakšbiksītes, slaidās kājas un mazās pēdas baltās īsās zeķītēs. Tad atpogāju viņas balto blūzi, paslēju meiteni pussēdus un novilku. Kā jau vasarā, meitenei zem tās bija tikai krūšturis, kas cieši ietvēra apaļās krūšu puslodes. Arī tas bija balts.
    Lai nomierinātu nervus, tagad novērsu skatienu no viņas augšdaļas apaļumiem un pievērsos apakšdaļai. Novilku viņai zeķītes. Pie velna, es nebiju iedomājies, ka zeķu novilkšana var tā uzbudināt!
    Vairākas reizes dziļi ieelpoju, lai nomierinātos. Mans loceklis bija tā piebriedis, ka izsauca vai sāpes, sēklinieku maisiņš arī pievilcies uz augšu. Nolēmu atslābinājumam tagad izģērbties pats.
    Es biju ārā no drēbēm rekordīsā laikā, varbūt pat mazāk par minūti.
    Tad atcerējos par manu otro mērķi. Man bija līdzi fotoaparāts. Nevis kaut kāds parasts “Smena”, bet arī nācis no mana drauga ar ārzemju paziņām. Ielādē iekšā īpašu fotopapīru, un bilde ir gatava vienā mirklī. Parakņājies pa somu, es to atradu. Iekšā vēl bija palicis ducis lapu. Pamaz, bet varbūt pietiks.
    Pagrozīju meitenes ķermeni tā, lai tas izskatītos kārdinošāks, un nobildēju.
    Tad noliku aparātu un turpināju striptīzu.
    Pacēlu meiteni pussēdus, atspiežot pret sevi, un atāķēju viņas krūšturi. Kad viņa atkal atslīga atpakaļ, viņas gleznās krūtis bija izkļuvušas brīvībā. Tās bija tik stingras, ka Inta fizkultūras stundās krūšturi nelietoja. Pieliecos un satvēru viņas krūts galiņu ar lūpām, pārlaidu tam ar mēli.
    Meitene notrīsēja. Tā bija pirmā reakcija, kopš viņa bija aizmigusi, un jāatzīstas, ka es no izbīļa gandrīz aptaisījos. Taču trīsas un elsoņa bija vienīgais, kas bija mainījies. Nomierinājies, atkal sāku skūpstīt viņas krūtis, līdz mans loceklis sāka trīcēt no pāruzbudinājuma. Arī Intas krūtis tagad šķita piebriedušas lielākas, un to galiņi saspringuši un izcēlušies.
    Lēni noslidināju rokas uz leju, pār viņas kailo, vingro vēderu.
    Nebija jau tā, ka es kailu sievieti nebūtu pirms tam redzējis. Bet šī bija pirmā reize, kad es varēju to aptaustīt, izsmaržot, izgaršot, izjust ar visu savu ķermeni.
    Mana roka palīda zem biksīšu malas.
    Es notrīsēju un atrāvu to atpakaļ. Vēl par ātru.
    Mani pirksti pētīdami slīdēja pār kokvilnas audumu, iztaustot tā apslēptos izciļņus un ieplakas. Atsperīgais elastīgums virs kaunuma paugura, divas piebriedušās kaunuma lūpas, tikko sataustāmā ieplaka starp tām, sakļaušanās virzienā uz aizmuguri līdz pat ieslīdēšanai starp sēžas kukuļiem.
    Lai atslābtu, atkal satvēru aparātu, un pāris reizes nofotografēju viņu šādu – tikai biksītēs.
    Tad pienāca brīdis krist pēdējam Intas apģērba gabalam. Nometos uz ceļiem viņai pie kājām, satvēru biksīšu malas uz viņas apaļajiem gurniem, un sāku vilkt lejup. Tās bija visneparastākais brīdis manā līdzšinējā dzīvē – šis brīdis, kad rozā auduma trīsstūrītis slīdēja lejup. Vispirms atsedzās melnā kaunuma vilniņa, biezi sacirtojusies. Laikam Inta to bija pāris reizes nodzinusi. Tad biksītes slīdēja zemāk, un starp melnajām sprodziņām un lieliem atsedzās divas ādas krokas. Novilku biksītes pavisam un pacēlu pie sejas. To apakša bija mazliet mikla.
    Satvēru meitenes kājas aiz potītēm, un pastūmu uz augšu. Ceļgali saliecās, pacēlās uz augšu un tad atkrita katrs uz savu pusi. Es atsedzu visslēptāko vietu meitenes ķermenī – viņas starpeni. Lielās kaunuma lūpas bija labi redzamas, pietūkušas un mazliet miklas. Viņas bija vēl cieši sakļautas.
    Nekādu biksīšu ieliktnīšu. Jācer, ka viņai nebūs mēnešreizes. Tas būtu komiski – tikt tik tālu, un neīstajā dienā… Ja nebūs arī maksts tampona, tad viss būs kārtībā. Tad paliks vēl pēdējā barjera…
    Lēni pieslidināju rokas pa viņas gurnu iekšpusi pie viņas kaunuma lūpām. Ar pirkstu spilventiņiem maigi paplētu tās vaļā. Atsedzās mazākas ādas krokas, un starp tām saplakusi atvere. Diezgan liela, lai tā būtu tikai atvere jaunavības plēvē. Manas pēdējās bažas izzuda.
    Mēnešreižu nebija, un meitene nebija nevainīga. Manas aizdomas par viņas un viņas drauga attiecībām bija izrādījušās pamatotas. Nu ko, es arī vēlējos papriecāties, un tagad tas bija pilnīgi droši.
    Bet pirms tam atkal satvēru fotoaparātu. Iztērēju gandrīz visas atlikušās bildes, knipsējot viņu dažādos rakursos, dažādi novietotu, gan kopskatus, gan viņas klēpi tuvplānā. Būs labs avots maniem erotiskajiem sapņiem, un varbūt arī labs sānis ienākumu avots. Bez sejas taču nevarēja pateikt, kam šis ķermenis piederēja. Atlikušos pāris attēlus pataupīju dzimumaktu fotogrāfijām.
    Tad noliku aparātu un gatavos attēlus malā, un atsāku tuvošanos.
    Mana locekļa galā zaigoja šķidruma pilīte – priekšnoplūde, lai samitrinātu to. Inta arī bija uzbudināta, taču vēl ne pilnīgi. Baidījos, ka dzimumakts sausā makstī varētu izrādīties viņai sāpīgs un pamodināt, vai arī vēlāk noberzumi uzvilināt uz savādām domām.
    Kas varēja būt vēl jaukāks un vienkāršāks par mazu mīļu kunnilingu?
    Es satvēru spilvenu un Intas kājas. Pacēlu tās uz augšu un novietoju spilvenu zem viņas sēžamvietas, lai paceltu gurnus uz augšu. Tad ļāvu kājām atkal saliekties un noslīdēt, un pietuvināju seju viņas starpenei. Kaunuma apmatojums kutināja seju. Labi, ka es biju noskuvies no rīta, nevis vakarā, tagad es nevarēju saskrāpēt viņas jūtīgo ādu. Mani pirksti pārslīdēja viņas lielajām lūpām, iepazīstot tās, tad ieslīdēja starp tām, meklējot, taustot…
    Strauja saraušanās un elsas apstiprināja, ka esmu atradis klitoru.
    Piesardzīgi ar otras rokas pirkstiem paplētu lielās lūpas plašāk. Starp tām, mazo lūpu sākumā, atradās šis mazais izcilnītis, šis nervu kamoliņš, bet ko tas darīja ar Intu! Pietuvināju tam mēli un lēni pārlaidu pāri, un Intas locīšanās gandrīz nometa mani no gultas. Es atkal un atkal atkārtoju šo laizīšanu. Meitenes starpene bija tīra un svaiga. Tā smaržoja pēc smalkām smaržām un pēc vēl kaut kā, tāda netverama aromāta. Viņas maksts priekštelpa un kaunuma lūpas palika miklas. No maksts sāka sūkties ārā šķidrums. Inta bija gatava. Un tas bija labi, jo es jau sen kā biju gatavs.
    Pacēlos uz rokām virs viņas un pavirzījos uz priekšu. Tagad es atrados virs Intas. Mūsu krūtis un vēderi saskārās, ar pleciem berzējos gar viņas stingrajiem krūšu galiņiem, mans loceklis bija starp viņas gūžām. Sāku laizīt viņas krūtis, izraisot vēl vienas konvulsijas. Tad es pacēlos virs viņas, paliku atbalstījies uz vienas rokas, un otru ieslidināju starp mūsu klēpjiem. Brīdi pataustījies, es palīdzēju savam loceklim nostāties īstajā vietā. Tad lēni iebīdīju to iekšā, tikai pašu galiņu.
    Ak dievs!
    Tas bija tik brīnišķīgi un neaprakstāmi salīdzinājumā ar agrākajām onanēšanas reizēm. Ar ieziepētu roku nevarēja pat salīdzināt. Maksts bija mikla un silta un pulsēja Intas sirds ritmā. Viņas pietūkušās kaunuma lūpas spiedās pret manu locekli, atbīdot atpakaļ manu piekšādiņu, un mana locekļa galviņa nonāca pilnā kontaktā ar viņas maksti. Es lēni pabīdīju to dziļāk, un tad apstājos. Sajūta bija kā pirms orgasma, bet es vēlējos šo brīdi paildzināt.
    Atvilkdams elpu ik pēc centimetra, es lēni bīdīju savu locekli dziļāk, līdz maksts vairs nepadevās. Es biju ievadījis Intā iekšā aptuveni divas trešdaļas no mana locekļa. Laikam pie vainas bija viņas vājais ķermenis, ka viņai bija ‘gazeles’ tipa maksts, bet varbūt ka viņa bija sākusi dzimumdzīvi tikai nesen, un maksts vēl nebija iestiepusies.
    Tad es apstājos. Manas lūpas un mēle slīdēja pa Intas krūtīm, laiku pa laikam pastiepjoties uz augšu – pie viņas kakla izliekuma un sārtajām, izliektajām lūpām. Meitene elsoja, viņas sirds dauzījās. Es balstījos uz vienas rokas, bet otra bija novietota starp mums, un mans rādītājpirksts, samitrināts viņas un manā mīlas sekrētā, slidinājās pār viņas mīlas pumpuru. Meitene locījās zem manis, un viņas vēdera muskuļi masēja manu locekli, man pat nepakustoties. Tas bija neatkārtojami.
    Un tad Intai iestājās orgasms. Maksts sažņaudzās ap locekli kā aploce un krampjaini trīcēja. Inta kunkstēja, viņas kājas un rokas trīsēja. Mans loceklis tika masēts ar viņas muskuļiem, kas izrādījās neparasti spēcīgi. Brīžiem muskuļi sažņaudzās visā garumā, brīžiem maksts atslāba un palika pavisam svabada, brīžiem sažņaudzās aploce maksts sākumā, un man šķita, ka mans loceklis caur šauru atveri ielaužas paradīzes dzīlēs. Tas notika tik strauji, ka es pat neaptvēru, kurā brīdī arī es pārgāju pāri orgasma robežai. Un tad jau mūsu ķermeņi kustējās viens pret otru sen noliktajā dabas ritmā.
    Un tad viss beidzās…
    Es paliku guļam uz Intas vēdera, galīgi bez elpas. Mēs joprojām bijām sasaistīti, un sajūtas manā atslābstošajā loceklī, joprojām viņas makstī, kas bija mikla no manas sēklas un vēl nedaudz trīsēja, bija neaprakstāmas. Es pacēlu galvu un paskatījos uz pulksteni. Vēl vairāk nekā stunda… Manas lūpas sakļāvās ap Intas krūtsgaliņu, roka atkal sataustīja viņas vēl pietūkušo klitoru…
    Negaidot viņas ķermenis atkal sāka trīsēt. Otrais orgasms bija vēl spēcīgāks un ilgāks. Tas bija pietiekoši ilgs, lai mana erekcija atjaunotos, un arī es otro reizi izbaudītu šo svētlaimi.
    Šoreiz atelpa bija ilgstošāka.
    Man vēl bija palikusi nepilna stunda, un es vēl nesteidzos atstāt šo svētlaimi. Tagad es apvēlu meiteni uz vēdera un sāku izpētīt viņas otro atveri. Protams, bez akta – Inta nebija tam gatava, un arī laika nebija daudz. Taču es iztaustīju Intas dibena kukuļus, un pat izmēģināju savu locekli ielikt starp tiem. Tas atkal izsauca man negantu erekciju. Un te es atcerējos par pēdējiem attēliem.
    Viens bija ar mani uz Intas dibena. Loceklis nebija ievadīts viņas otrajā atverē, bet tikai pielikts cieši klāt.
    Otrais attēls bija ar mani uz Intas vēdera, iespiedušu manu trīcošo locekli starp viņas krūtīm. Tas arī bija satriecoši. Gaisa vēsuma un Intas ķermeņa siltuma kontrasts…
    Trešajā attēlā, mans loceklis bija ievietots Intas mutē. Tas bija riskanti, jo meitene viegli varēja aizrīties, bet tas arī bija satriecoši. Viņas zobi pret manu locekli, karstā mute pret jūtīgo galviņu. Domas, kas varētu notikt, ja zobi sakļautos, mani satracināja.
    Un tad pēdējie attēli. Es uz Intas. Es ievadu locekli viņas makstī. Mūsu dzimumorgānu tuvplāns, manas rokas paplētušas Intas kaunuma lūpas, lai atsegtu visas viņas slēptākās vietiņas. Pēc šī attēla fotopapīrs beidzās.
    Taču es vēl pēdējo reizi novedu viņu un sevi līdz liesmojošam orgasmam. Šis bija daudz lēnāks, taču vēl spēcīgāks par abiem pirmajiem. Man pat nācās aizspiest Intas muti ar skūpstiem, lai apslāpētu viņas kliedzienus.
    Tagad man bija atlikusi pusstunda.
    Sāku ar to, ka aiznesu meiteni līdz vannai un ātri nomazgāju mūsu mīlēšanās pēdas no mūsu ķermeņiem. Tad atnesu viņu atpakaļ, noslaucīju, norāvu un iemetu somā notraipīto palagu un vaskadrānu. Uzvilku meitenei biksītes, apliku un aizsprādzēju krūšturi. Man pieskaroties, viņa no jauna notrīsēja un sāka elsot.
    Pienāca kārta baltajām zeķēm, pēc tam blūzei. Es dabūju nocīnīties ar pogām, jo no maniem pieskārieniem gan viņa gan es atkal uzbudinājāmies. Es gandrīz jau biju gatavs ievelt viņu gultā un pamest pusapģērbtu, taču saņēmos. Ar mokām uzstīvēju viņai kājās džinsus, taču atstāju pogu un rāvējslēdzēju vaļā. Tad uzstīvēju viņai arī džemperi. Aiznesu meiteni uz viņas istabu, ieliku gultā, un tad pabāzu viņas labo roku zem biksīšu malas. Lai domā, ka masturbējusi…
    Ātri uzrāvu savas drēbes, sametu somā fotogrāfijas, savīstīto palagu, vaskadrānu. Atslēdzu dzīvokļa durvis, uzvilku šleperi. Pēdējo reizi pārlaidu skatienu dzīvoklim. Ieliku savus traukus izlietnē. Tad izgāju un klusi aizspiedu durvis.
    Bija pagājusi vesela nedēļa kopš mana pirmā eksperimenta, bez sekām. Inta dīvaini skatījās uz mani, bet pēc mana paskaidrojuma, ka viņa jutusies nogurusi un pēc īsas pasēdēšanas es aizgāju, atstājot viņu vienu, neko vairāk neuzstāja.
    Divas dienas vēlāk es nejauši dzirdēju viņas sarunu ar divām citām mūsu kursa meitenēm – Andu un Lailu.
    “Un tad… Es nezinu, bet es pamodos kā pēc viskaislīgākās nakts ar Andiju… Aivars bija prom, un es biju galīgi mitra un slidena… Tas bija visdīvainākais… Taču es biju tīrā gultā, apģērbusies… Viss dzīvoklis bija kārtībā…”
    “Un kā tu juties?”
    “Debešķīgi…”
    Te viņas pamanīja mani un pārgāja uz čukstiem.

  4. Dzēsts biedrs 09. Dec 12:49

    Ieva, piemirsusi par vieglajām vasaras sandalēm, izslīdēja no kupejas. Baltās zeķītes grima mīkstajā paklājā, kas klāja vilciena gaiteni un Ieva sajuta patīkamu kņudoņu kājstarpē. Lai arī atrodoties savā kupejā Ieva nekādas skaņas nebija dzirdējusi, iznākot gaitenī varēja saklausīt klusas ritmiskas elsas un vaidus aiz jauno jūrnieku kupejas durvīm. Uz pirkstgaliem piezagusies noslēpumainās kupejas durvīm, Ieva uz brīdi sastinga un nodomāja vai labāk tomēr negriezties atpakaļ, bet aiz durvīm tomēr bija viņas mīļā Emma, tāpēc bija jāuzzina, kas viņu te aizkavējis. Satvērusi rokā kupejas durvju rokturi Ieva lēnām atbīdīja durvis sāņus un viņas acīm pavērās skats, ko zemapziņā viņa patiesībā arī bija gaidījusi.
    Emma pilnīgi kaila bija nometusies četrrāpus uz grīdas. Viņas ceļi un plaukstas balstījās mīkstajā kupejas paklājā, bet viņai visapkārt bija iekārtojušies jaunie jūrnieki. Atšķirībā no Emmas, jaunie čaļi pat nebija papūlējušies izģērbties un bija tikai atbrīvojuši savus uzbudinātos locekļus, izbāžot tos pa atvērto bikšu priekšu. Viena jūrnieka locekli Emma šobrīd intensīvi sūkāja cilājot galvu augšup-lejup. Puiša loceklis ritmiski pilnībā iegrima Emmas mutē, lai pēc brīža atkal gandrīz izslīdētu no jaunās meitenes lūpu skavām, tomēr Emma rūpējās, lai locekļa galviņa pastāvīgi būtu viņas mutē. Aiz Emmas bija iekārtojies otrs puisis, kurš, ieķēries ar rokām Emmas gurnos, trakā tempā drāza meitenes uzbudināto spraudziņu. Katrs puiša grūdiens stūma Emmas muti virsū pirmā jūrnieka loceklim, kurš šīs kustības vēl vairāk pastiprināja turot Emmas galvu rokās un velkot to klāt saviem gurniem.
    Abās pusēs Emmai uz kupejas plašajiem krēsliem sēdēja pa jūrniekam un meitene, cieši satvērusi abu jūrnieku piebriedušos locekļus, masturbēja tos arvien pieaugošā ātrumā. Jūrnieki savukārt bija pieliekušies tuvāk meitenes augumam un to glāstīja, īpašu uzmanību veltot Emmas krūtīm. Tikai viens no jaunajiem jūrniekiem sēdēja uz sola tuvu kupejas durvīm un ar interesi vēroja notiekošo, lēnām glāstot savu iespaidīgo erekciju.
    Kupejā norisošās orģijas dalībnieki Ievu pamanīja, kad kupejas durvis beidza slīdēt un ar aprautu skaņu apstājās. Nepārtraucot uzsāktās kustības visu skatieni tagad pievērsās Ievai, kas stāvēja kupejas durvīs. Ieva, savukārt, ar patiesa pārsteiguma pilnu skatienu lūkojās pretī un viņas krūtis cilājās dziļo ieelpu ritmā. Arī Emma uz brīdi izlaida no mutes uzbudināto locekli un paskatījās Ievas virzienā. Emma pasmaidīja un pavisam ikdienišķā tonī izmeta, – Ā, Ieviņa arī klāt! Mēs jau domājām – kur Tu tik ilgi vari kavēties?
    Ieva tagad pamanīja, ka lielāko daļu Emmas sejas klāj balts, biezs šķidrums. Pamatā sperma bija koncentrēta ap muti un uz Emmas vaigiem. Divas lielas spermas straumes bija sākušas tecēt pāri meitenes zodam un lejup pa kaklu. Baltais krēmiņš bija redzams pat uz Emmas deguna un dažās spermas lāses bija ieķērušās arī vienas uzacs matiņos. Lai arī Ieva bija redzējusi Emmu šādā izskatā pēc Mārča „varoņdarbiem”, tomēr citu vīriešu izpildījumā šāds spermas daudzums likās negaidīti liels.
    Tūlīt pat Ieva ievēroja arī Emmas sejas izdaiļotāju. Tas bija puisis, kas sēdēja pie kupejas durvīm un glāstīja savu vēl joprojām piebriedušo locekli. Locekļa galiņu rotāja liela spermas lāse, kas tagad sāka slīdēt lejup pa spīdīgo galviņu. Uz Ievu šis skats iedarbojās ļoti atspirdzinoši. Pēkšņi samulsums bija pilnībā pazudis un atgriezās viņas „seksuālās kaķenītes” tēls.
    - Tādu mantu taču nevar laist zudumā! – noteica Ieva un piegājusi puiša priekšā, nometās ceļos.
    Ar elegantu kustību Ieva jau pirmajā piegājienā paņēma mutē vairāk nekā pusi no joprojām stāvošā locekļa. Lēni, it kā ķircinot, Ievas lūpas slīdēja augšup pa locekļa stumbru līdz beidzot atkal skatam pavērās locekļa spīdīgā galviņa. Spermas lāses vairs nebija. Ieva, apmierināti pasmaidījusi, aplaizīja lūpas.
    - Mjāāā… Jau tagad apskaužu tās veiksminieces, kurām tik kvalitatīvs krēmiņš tiek piegādāts regulāri. – sacīja Ieva un maigi papliķēja pa jaunā jūrnieka oliņām.
    Turpat Ievai aiz muguras arvien smagāk sāka elsot jūrnieks, kurš joprojām cītīgi drāza Emmas sulojošo pežiņu. Ieva izdzirdot smago elpošanu, uzreiz noteica šī jūrnieka diagnozi – neatgriezeniska un strauja orgasma tuvošanās. Ievai sagribējās piedalīties šī orgasma piepildīšanā, tāpēc viņa, ātri apgriezusies, iečukstēja jūrniekam ausī
    - Iedod man savu brašuli rociņā.
    Šī frāze divreiz nebija jāatkārto un jūrnieks izvilka Emmas pežiņas sulu izmērcēto locekli no meitenes spraudziņas. Ieva momentā satvēra milzīgo locekli plaukstā un uzreiz sāka to mežonīgi apmierināt. Pietika ar dažām kustībām, pirms Ieva sajuta kā siltas spermas straumes sāk šauties laukā pa atveri resnās locekļa galviņas galā. Ievu pēkšņi pārņēma rotaļāšanās gars un, turot rokā ejakulējošo locekli, viņa sāka tēmēt spermas straumes uz dažādām Emmas muguras daļām.
    - Un cik tālu tas Tavs lielgabals var aizšaut? – Ieva jautāja orgasma pārņemtajam jūrniekam, skatoties viņam tieši acīs.
    Jūrnieka loceklis atbildēja paša jūrnieka vietā – balta spermas strūkla ar lielu loku pārlidojusi pāri Emmas mugurai piezemējās tieši Emmas matos.
    - Ar tādu šampūniņu mēs varētu mazgāties trīs reizes dienā, vai ne Emmuc? – ieķiķinājās Ieva.
    Emma nevarēja atbildēt, jo negribēja izlaist no mutes silto locekļa miesu, toties lai apstiprinātu Ievas teikto, sāka sūkāt sulīgo fallu vēl straujāk.
    Kad Ievas plaukstas satvertā locekļa izvirdums tuvojās izskaņai, Ieva pielika locekļa galviņai priekšā mazliet paplestus pirkstus un pēdējās divas spermas straumes samērcēja meitenes plaukstu. Pa vienam pirkstiņam, Ieva ar neslēptu baudu nolaizīja lipīgo spermu, kā bērnībā bija laizījusi izkusušu šokolādi. Gan bērnībā ēstā šokolāde, gan tagad – sperma kairināja Ievas garšas jutekļus vienādi patīkami. Ieva beidza mieloties tikai tad, kad no plaukstām bija pazudušas pēdējās spermas lāsītes.
    Šajā mirklī pēc atlikušo trīs, vēl orgasmu nesasniegušo jūrnieku vaidiem kļuva skaidrs, ka arī viņi ir tuvu baudas augstākajam punktam. Ievu pārņēma neatvairāma vēlēšanās izbaudīt „pārpildīto vāverīti” un viņa pieskrēja pie viena no jūrniekiem, kuru vēl šobrīd masturbēja Emmas roka. Ar maigu, bet noteiktu kustību viņa atbrīvoja Emmas sakļautos pirkstus un līdz ko loceklis bija brīvs, pacēlusi ar rokām kleitiņu līdz gurniem, viņa jāteniski uzslīdēja uzbudinātajam penim. Sajutis Ievas karstās vagīnas mīkstumu, jūrnieks vairs nevarēja atturēties un viņu pārņēma orgasms. Arī Ieva, beidzot ielaidusi savā aliņā vīrieša locekli, nokļuva orgasma septītajās debesīs. Puiša loceklis ejakulēja bagātīgas spermas straumes un ar trim grūdieniem pietika, lai pilnībā piepildītu Ievas pežiņu. Ceturtā spermas straume jau plūda laukā no meitenes aliņas un sāka tecēt lejup pa Ievas stilbu. Drīz šai spermas straumei pievienojās vēl pāris silti, balti strautiņi.
    Jūrnieks, kas tagad sēdēja tieši pretī Ievai vairs nespēja atturēt arī savu orgasmu. Pirmās spermas strūklas bija tik spēcīgas, ka, pārlidojušas pāri Emmas pleciem, piezemējās uz Ievas kleitiņas. Pārējās strūklas noklāja Emmas plecus un pēdējās – vājākās, noslīdējušas pa resno locekļa galviņu, samērcēja Emmas pirkstus.
    Gandrīz vienlaicīgi ar šo jūrnieku, orgasms bija pārņēmis arī Emmu. Emmai orgasms bija tik negaidīts, ka viņa neapzināti ciešāk saspieda savas lūpas ap mutē esošā locekļa galviņu. Puisis, kura fallu Emma sūkāja, „nepārcieta” šo meitenes manevru un sāka pārpludināt Emmas muti ar balto krēmu. Emmai rija puiša spermu tā it kā visu dienu nebūtu dzērusi un tagad viņu dzirdītu ar visatspirdzinošāko nektāru. Pēc deviņām ejakulētām spermas strūklām, pēdējā puiša orgasms beidzot norima un viņš izvilka no Emmas kārās mutes jau sarukt sākušo locekli.
    Brīdi kupeju pārņēma klusums – bija dzirdama tikai puišu smagā elsošana un vilciena riteņu klaudzieni. Abas meitenes apmierināti un noslēpumaini smaidīja – vēl taču bija priekšā tāls ceļš līdz Rīgai…

  5. Komentēšana pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem.